LOSP valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis aizvadīja tikšanos ar Francijas Lauksaimniecības un pārtikas ministrijas (Ministère de l'Agriculture et de la Souveraineté alimentaire) padomnieci Marī Kristīni Le Gālu (Marie-Christine Le Gal). Diskusijas ietvaros tika apspriestas nozares aktualitātes - t.sk. piena nozares krīze Latvijā - piena iepirkumu cenu dramatiskais kritums, kā arī piena ražotāju protesti Latvijā un Lietuvā.
Tāpat tika diskutēts par zālāju atjaunošanas prasībām un piesārņojuma mazināšanu, Eiropas Savienības zaļo kursu, uzsverot, ka tā prasības un nosacījumi tiek veidoti vienādi visām valstīm, neņemot vērā katras valsts izejas pozīcijas. Piemēram, augu aizsardzības līdzekļu, antibiotiku lietojuma apmērs, kas jau šobrīd ievērojami atšķiras dalībvalstu vidū - kur Latvijā tas ir uzskatāmi mazāks jau datu izejas pozīcijās - taču sasniedzamie mērķi visiem norādīti vienādi, kas veido nevienlīdzīgas prasības izpildei dalībvalstīm.
Latvijas lauksaimnieku ieskatā būtu nepieciešams noteikt samazinājumu, kas procentuāli visām valstīm pieprasīts vienlīdzīgi. Priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis uzsvēra, ka šā brīža pieeja nav pareiza, un būtu jāredz “kopējais laukums”, lai izstrādātu taisnīgas un vienlīdzīgas prasības kopīgu mērķu sasniegšanai.
“Eiropā mēs jau ilgstoši strādājam un turpinām darbu pie labākiem, zaļākiem dzīves un uzņēmējdarbības risinājumiem, jaunu tehnoloģiju ieviešanas, esošo rīcību pilnveidošanas, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. Taču Eiropa nav visa pasaule - uz zemeslodes ir vairākas valstis, kuru ietekme uz vidi un klimatu ir vērā ņemama. Atsevišķos punktos jādomā plašāk un jāskatās, vai noteiktu mērķu sasniegšanā drastisku prasību ieviešana Eiropas Savienībā sasniegs vajadzīgos mērķus, neradot nepaceļamus un realitātē neiespējamus uzdevumus, tā vietā, lai domātu plašāk, proti, izvērtēt ārējos faktorus pasaules mērogā - kā Eiropa var palīdzēt tām valstīm, kuru ietekme uz vidi ir graujoša? Te varam minēt pavisam vienkāršu piemēru, paskatoties uz Latviju un Baltijas jūru, Rīgas jūras līci. Šos ūdeņus nevar salīdzināt ar to, kas notiek, piemēram, piekrastēs Āzijas valstīs, kur vietumis peld neiedomājams apjoms ar atkritumiem, čībām, pudelēm, maisiņiem un daudz ko citu. Mēs visi uz šīs zemes esam savienoti ar zemi, ūdeni, gaisu. Tādēļ ir būtiski strādāt kopā, lai veidotu kopīgus risinājumus, jo katra kontinenta, katras valsts rīcība veido ietekmi uz vidi un piesārņojumu.”
Tika diskutēts arī par “Nature restoration law” - priekšsēdētājs pauda nostāju, ka zeme ir jāizmanto un jāapsaimnieko pilnvērtīgi - lai sniegtu labumu iedzīvotājiem, reģioniem, tautsaimniecībai - valstij kopumā, nevis vairums nosacījumu un zemes jāparedz tikai un vienīgi dabas saglabāšanai, padarot vairumu zemju un valsts teritorijas par dabas rezervātu.
“Protams, ka lauksaimnieki uzskata par vajadzīgu saglabāt vidi un dabu, taču tas ir jādara saprāta robežās bez pārspīlējumiem, nepadarot vairumu Latvijas valsts zemes par neizmantojamu. Jo tieši mūsu zeme ir mūsu valsts, cilvēku vērtība - kas sniedz mums pārtiku un citus produktus, kas nepieciešami tautai. Tā ir zeme, kuru mūsu senči vairākās paaudzēs ir uzturējuši un apsaimniekojuši, kā arī kopuši. Zeme ir mūsu vērtība, gan no tās apsaimniekošanas un uzturēšanas viedokļa, gan no vides saglabāšanas viedokļa,” norādīja G.Gūtmanis. Proti, viena rīcība nevar izslēgt otru, ir jārod kompromiss nosacījumiem, kas spēj veidot līdzsvaru zemes apsaimniekošanai, pārtikas ražošanai u.c. mērķiem, kā arī - dabas sargāšanai. Arī šajos nosacījumos svarīgi ņemt vērā katras ES dalībvalsts esošo, faktisko situāciju, veidojot sistēmu, kas paredz vienotu redzējumu un mērķu sasniegšanu, vienlaikus veidojot katrai valstij atbilstošas un arī realitātē izpildāmas prasības.
Diskusijā tika skaidrota arī Latvijas uzņēmēju nostāja attiecībā uz kūdras izmantošanu lauksaimniecībā un koksnes izmantošanu apkurē. Tāpat noslēgumā aizvadīta saruna par netiešajām subsīdijām lauksaimniecībā, kas ietekmē konkurenci. Lai arī šobrīd Latvija saņem vairāk subsīdiju salīdzinoši ar iepriekšējiem periodiem - vēl arvien tas ir viens no viszemākajiem ES dalībvalstu vidū.
“Mēs atkal nonākam pie tā, ka noteikumi veidoti visiem vienādi - un kopumā tas ir pareizi censties radīt visiem vienlīdzīgus apstākļus un atbalstu, taču nav pareiza formula, kā tas tiek darīts. Netiek ņemts vērā katras valsts individualitātes faktors. Proti, katrā valstī ir atšķirīgs NĪN slogs, inflācijas apmērs, kredītprocentu apmērs, ietekmējošie un regulējošie normatīvie akti, un vēl un vēl… Ir paveikts apjomīgs darbs, lai vismaz panāktu atbalsta palielinājumu, taču tas nenodrošina vienlīdzību ES tirgū. Līdz ar to mēs turpināsim strādāt pie tā, nākamajos periodos iespēju robežās tiktu ņemti vērā arī katras valsts individuālie rādītāji un apstākļi, kas veido lauksaimniecības darba nosacījumu pamatu.”
