Nekustamā īpašuma nodoklis pēc savas būtības grauj latviešu piederību savai zemei

Latvijā arvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību pārskatīt nodokļu sistēmu, lai tā veicinātu ekonomisko izaugsmi, nevis kavētu investīcijas. Turklāt šobrīd arī aktualizēts jautājums par plānotajiem likuma grozījumiem, kas paredzētu izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanā.

No lauksaimniecības nozares skatpunkta NĪN viens no problemātiskākajiem nodokļiem. Tas ir nodoklis nevis par peļņu vai ienākumiem, bet par pašu īpašuma esamību. Lauksaimniekam zeme ir galvenais ražošanas līdzeklis – līdzīgi kā rūpnīca ražotājam vai kuģis zvejniekam. Nodoklis par ražošanas pamatlīdzekli samazina konkurētspēju neatkarīgi no tā, vai gada griezumā saimniecība strādā ar peļņu vai zaudējumiem.

Jāatceras arī NĪN vēsturiskais konteksts. Pašreizējais modelis tika ieviests 2009.–2010. gada finanšu krīzes laikā kā viens no fiskālās konsolidācijas instrumentiem. Sabiedrībai tas tika pasniegts kā ārkārtas risinājums valsts finanšu stabilizēšanai.

Šodien, vairāk nekā piecpadsmit gadus vēlāk, krīze sen beigusies, bet pagaidu instruments ir kļuvis par pastāvīgu nodokli. Tas rada pamatotu jautājumu – vai joprojām ir saglabājies sākotnējais pamatojums šāda nodokļa pastāvēšanai?

Nereti tiek apgalvots, ka bez NĪN pašvaldības nespētu pildīt savas funkcijas. Tomēr fakti rāda daudz niansētāku ainu. Pašvaldības saņem nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumus, taču lielākā daļa to budžetu veidojas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts subsīdijas. OECD norāda, ka Latvijas pašvaldības būtiskā apmērā ir atkarīgas no valsts finansējuma, bet NĪN nav dominējošais ieņēmumu avots.

Tas nozīmē, ka politiski ir iespējams aizstāt NĪN ieņēmumus ar lielāku pašvaldību daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai citu nodokļu pārdali, nepasliktinot pašvaldību finanšu stabilitāti. Vienlaikus no iedzīvotāju skatpunkta ieguvums būtu tūlītējs. Daudzās Latvijas pašvaldībās mājsaimniecības gadā NĪN samaksā aptuveni 150–300 eiro, bet privātmāju īpašniekiem vai lauku saimniecībām šī summa nereti ir ievērojami lielāka. Šī nauda paliktu ģimeņu rīcībā, palielinot patēriņu, uzkrājumus vai iespējas investēt īpašuma uzturēšanā. Faktiski tas būtu nodokļu samazinājums, kas skartu gandrīz katru Latvijas ģimeni. Lauksaimniecībā efekts būtu vēl nozīmīgāks. Katrs eiro, kas nav jāmaksā nodoklī par zemi, var tikt ieguldīts meliorācijā, augsnes auglības uzlabošanā, tehnikā vai darba algu pieaugumā. Tas palielinātu visas nozares produktivitāti.

Svarīgs ir arī starptautiskais salīdzinājums. Eiropā nav vienotas nekustamā īpašuma nodokļa sistēmas. Igaunijā netiek aplikta dzīvojamā ēka – nodoklis pamatā attiecas uz zemi. Lietuva ilgstoši nepiemēroja vispārēju ikgadēju nodokli dzīvesvietai, un tikai pēdējos gados notiek diskusijas par tā paplašināšanu. Savukārt vairākās Eiropas valstīs primārais mājoklis tiek plaši aizsargāts ar atlaidēm vai augstiem neapliekamajiem sliekšņiem. Latvija ir izvēlējusies salīdzinoši plašu NĪN piemērošanu gan mājokļiem, gan uzņēmējdarbības īpašumiem, kas palielina uzņēmumu pastāvīgās izmaksas.

No juridiskā viedokļa īpaši būtisks ir Satversmes 105. pants, kas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu." Vienlaikus Satversme pieļauj īpašuma tiesību ierobežošanu tikai ar likumu un sabiedrības interesēs. Satversmes tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka jebkurš nodoklis ir īpašuma tiesību ierobežojums un tam jāatbilst samērīguma principam. Tas nozīmē, ka likumdevējam jāpierāda ne vien nodokļa leģitīmais mērķis, bet arī tas, ka nepastāv saudzējošāki līdzekļi šī mērķa sasniegšanai.

Šeit rodas būtisks tiesisks jautājums. Par ilgstoši nesamaksātu nekustamā īpašuma nodokli var tikt uzsākta piedziņa, kuras galējais rezultāts ir īpašuma pārdošana izsolē. Tātad cilvēks teorētiski, un praktiski var zaudēt savu vienīgo mājokli nevis tāpēc, ka tas iegūts nelikumīgi vai nepieciešams sabiedrības vajadzībām, bet gan nodokļu parāda dēļ. Tas rada nopietnas šaubas par samērīgumu. Faktiski īpašuma tiesību īstenošana kļūst atkarīga no personas spējas katru gadu maksāt nodevu par pašu īpašuma faktu.

Šāds regulējums ir pelnījis plašāku konstitucionālu izvērtējumu. Ja īpašuma tiesības ir viena no Satversmes aizsargātajām pamatvērtībām, valstij būtu īpaši rūpīgi jāpamato, kādēļ personai visu mūžu jāmaksā par īpašumu, kas jau reiz iegādāts par ienākumiem, no kuriem nodokļi jau ir samaksāti.

Nodokļu sistēmas uzdevums ir veicināt ekonomisko attīstību, nevis sodīt par īpašuma uzturēšanu. Nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vai vismaz pilnīga vienīgā mājokļa un lauksaimnieciskās ražošanas zemes atbrīvošana no šī nodokļa būtu nozīmīgs solis Latvijas konkurētspējas, reģionu attīstības un iedzīvotāju labklājības stiprināšanā.

Bet ja tā pavisam nopietni, tad šis nodoklis ir kaitniecisks valsts noturībai. Tikai tāds pilsonis, kuram kautkas pieder, ir patiesi ieinteresēts aizstāvēt šo zemi un valsti.

Tā vietā ir partijas, kuras vēlas uzlikt papildu nodokli mantojumam un šādi mudināt atsvešinātību no savas zemes. Patriotus mēs varam izaudzināt tikai tad, ja viņiem šai zemē kaut kas pieder. Viņiem ir, ko aizstāvēt un par ko cīnīties.

Guntis Gūtmanis

LOSP valdes priekšsēdētājs